Akadēmiskais centrs
Latvijas Universitātes (LU) Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes (BVEF) Produktivitātes zinātniskais institūts “LU domnīca LV PEAK” atbilstoši Eiropas Komisijas (EK) norādījumiem ir sagatavojis “Latvijas produktivitātes ziņojumu 2021” (LPZ 2021). Ziņojumā analizēti Latvijas ekonomikas attīstības ilgtermiņa scenāriji un padziļināti pētīta attālinātā darba ietekme uz produktivitāti.
Latvijas izaugsmes tempi it atkarīgi no produktivitātes, kura krietni atpaliek no ES vidēja līmeņa. Ziņojums ir veltīts vairākiem produktivitātes renesanses aspektiem, bet īpašs pētījuma virziens ir attālināta darba ietekme uz produktivitāti.
“Attālināts darbs darbiniekiem un darba devējiem rada gan daudz ieguvumus, gan arī problēmas un izaicinājumus. Pētījumi liecina, ka attālināts darbs var palielināt darba ņēmēju produktivitāti, samazināt izmaksas, taču tas var izraisīt izolāciju un stresu, jo robeža starp darbu un mājām izplūst. Pārāk daudz attālinātā darba var samazināt darbinieku efektivitāti un ilgtermiņa produktivitātes pieaugumu. Tāpēc nākotnes izaicinājums arī Latvijai ir atrast optimālo proporciju starp attālināto un “tradicionālo” darbu. Lai efektīvi izmantotu attālinātā darba dotās iespējas celt produktivitāti un darbinieku apmierinātību arī pēc Covid-19 krīzes beigām, politikas veidotājiem ir jāpilnveido gan tiesisko regulējumu un sociālo dialogu, gan arī jāveicina investīcijas atbilstošas infrastruktūras izveidošanā un darbinieku apmācībā,” uzsver Produktivitātes padomes priekšsēdētājs, LU BVEF dekāns prof. Gundars Bērziņš.
Miljoniem cilvēku visā pasaulē Covid-19 pandēmijas laikā strādā attālināti. Attālināti strādājošo daļa kopējā nodarbināto skaitā 2020.gadā, salīdzinot 2019.gadu, vidēji Eiropas Savienībā (ES) pieauga 1,4 reizes un 2020.gadā sastādīja 20,6%. Turklāt pieaugums vērojams visās ES dalībvalstīs, lai arī saglabājas būtiskas atšķirības valstu starpā attālinātā darba īpatsvarā nodarbināto skaitā. Visstraujāk attālinātais darbs Covid-19 pandēmijas apstākļos pieauga Maltā, Rumānijā, Bulgārijā, Ungārijā, Itālijā, Grieķijā (visās vairāk nekā 2 reizes).
Savukārt 2020.gadā Latvijā tikai 6% no kopējā nodarbināto skaita strādāja attālinātā darba režīmā. Salīdzinot ar 2019.gadu, attālināti strādājošo daļa kopējā nodarbināto skaitā pieauga par 25%, bet salīdzinājumā ar 2010.gadu – par vairāk nekā 50%. Starp Baltijas valstīm lielāka attālināti strādājošo daļa 2020.gadā bija Igaunijā (23,8%), kas ir 4 reizes vairāk nekā Latvijā. Jāatzīmē, ka attālināta darba režīma piemērošana Igaunijā pēdējos gados ir strauji pieaugusi, kamēr Latvijā un Lietuvā no 2010. līdz 2019.gadam šī rādītāja izmaiņas bija visai mērenas.
“Pētnieku aprēķinu rezultāti rāda, ka aptuveni 38% no nodarbinātajiem Latvijas tautsaimniecībā potenciāli var strādāt attālinātā režīmā. Visās nozarēs joprojām ir vērojama relatīvi liela plaisa starp attālināti strādājošo un potenciāli iespējamo attālinātā darbā nodarbināto skaitu. Lielāka atpalicība no potenciāli iespējamā attālināta darba līmeņa ir valsts pārvaldes un izglītības nozarēs,” norāda LU BVEF Produktivitātes zinātniskā institūta “LU domnīca LV PEAK” direktore prof. Inna Šteinbuka.
Atšķirības attālinātā darba strādājošo īpatsvarā ES valstīs lielā mērā izskaidro atšķirīgā nozaru struktūra. Valstīs ar lielāku zināšanu ietilpīgu pakalpojumu sektoru un lielāku IT nozaru īpatsvaru, ir lielākās iespējas strādāt attālināti. Jāatzīmē, ka ne tikai nozaru struktūra, bet arī biznesa pārvaldīšanas un darba organizēšanas modelis, likumdošana, paradumi un kultūra, mājsaimniecību dzīves apstākļi u.c. - ietekmē attālināta darba režīma piemērošanu. Tāpat strādāt attālināti veicina uzņēmumu lielums (lielāki uzņēmumi parasti biežāk izmanto attālināto darbu), pašnodarbināto īpatsvars (daudziem pašnodarbinātajiem viņu mājas bieži ir viņu darba vieta), darbinieku digitālās prasmes u.c.
Diemžēl attālināta darba ietekme uz ekonomiku kopumā ir pētīta nepietiekami, kas neļauj šobrīd pilnībā apzināt ieguvumus un riskus, kā arī izstrādāt teorētiski pamatotus priekšlikumus politikas veidotājiem. Savukārt, attālinātā darba ieviešanas un paplašināšanas ietekmes īstermiņa (Covid-19 pandēmijas laikā) izvērtējums darba ņēmēju un uzņēmumu līmenī, nevar kalpot par pietiekamu pamatu, lai prognozētu tā ietekmi uz ekonomiku kopumā. Attālināta darba ilgtermiņa efektu nepietiekama izpratne var radīt nepilnīgu priekšstatu par to, kā ekonomika transformēsies un kādas sekas transformācijai būs uz kopējo produktivitāti.
LPZ 2021 ir otrais pētnieku sagatavotais ziņojums, pirmais Latvijas produktivitātes ziņojums tika izstrādāts 2020. gadā. Ar visu ziņojumu var iepazīties šeit:
