Pārpublicēts no interneta žurnāla satori.lv | 12.04.2024

Kā palīdzēt Latgales ekonomikai? "Satori" raidieraksts "Latgolys vaicuojums"

Ar ekonomisko situāciju skaidrotas daudzas Latgales problēmas – gan emigrācija un reģiona iztukšošanās, gan latgaliešu politiskās izvēles un apmierinātība ar dzīvi kopumā. Ekonomisko atpalicību mēģināts risināt arī valstiskā līmenī, ieviešot Latgales speciālo ekonomisko zonu, taču strauju un paliekošu augšupeju arī šis instruments nav nesis. Kur īsti rodamas Latgales ekonomiskās atpalicības saknes un kā mazināt reģiona nevienlīdzību ar pārējo Latviju?

"Satori" sērijas "Latgolys vaicuojums" trešajā raidierakstā par ekonomisko situāciju Latgalē sarunājas Latvijas Universitātes docents, Latvijas Bankas monetārās politikas pārvaldes galvenais ekonomists un raksta "Vai Latgale lemta mūžīgai ekonomiskai atpalicībai?" autors Oļegs Krasnopjorovs, Latvijas Universitātes profesore, Fiskālās disciplīnas padomes vadītāja Inna Šteinbuka un sērijas redaktore, antropoloģe Dace Dzenovska.

Visi sērijas raksti ir lasāmi šeit un arī latgaliski portālā "Lakuga.lv".

Dace Dzenovska: Viens no "Satori" Latgalei veltītās sērijas virsjautājumiem ir: kāpēc Latgale atpaliek no pārējās Latvijas? Vai kaut kāda atpalicības struktūra ir ielikta šūpulī? Vai vairāk nekā 100 gadus pēc Latvijas valsts radīšanas tiek atražota nevienlīdzība? Atpalicības diskurss? Abi? Vai pavisam kas cits, par ko mēs neesam iedomājušies? Un – ja mēs mazajā Latvijā nevaram pielīdzināt reģionus vienu otram, tad kā varam cerēt uz kaut ko lielāku? Vai tas mums nav pirmais pārbaudījums? Pirms ķeramies pie Latgales jautājuma, gribēju piebilst, ka arī ārpus šīs rakstu sērijas notiek debates ne tikai par Latgales, bet par visas Latvijas atpalicību, kura, kā jūs, Inna, esat teikusi kādā intervijā, sakņojas vairāku gadu desmitu ilgā pieejā. Respektīvi, tas nav īslaicīgs cikls vai nepareiza lēmuma sekas, bet gan fundamentāls jautājums par ekonomiskās dzīves organizācijas stūrakmeņiem. Intervijā raidījumam "Krustpunkts" jūs minējāt, ka varbūt kādreiz vēsturnieki izpētīs, tieši kāpēc Latvija atpaliek, bet tas mani nedaudz biedē. Vai tad mums trūkst instrumentu, lai saprastu, kā ir labāk un kāpēc šāda dinamika izveidojusies? Un vai tas nozīmē, ka ekonomika ir fundamentāli politisks veidojums un ka ekonomisti darbojas politiķu uzstādītā ietvarā? Varbūt mums trūkst politekonomijas pieejas valsts pārvaldē?

Inna Šteinbuka: Jūs uzdevāt tik daudz jautājumu, ka es pat nezinu, ar ko sākt. Atgriežoties pie manas intervijas, kur teicu, ka Latvijas atpalicība sakņojas jau apmēram desmit gadu senā vēsturē, gribu teikt, ka principā visā Eiropas Savienībā, sākoties jaunajam gadsimtam, vērojama atpalicība. Īpaši tā sākās pēc finanšu krīzes 2008. gadā, kas, protams, smagi ietekmēja visu Eiropas ekonomiku, bet Latvijas ekonomiku – īpaši smagi. Pirmajos gados pēc iestāšanās Eiropas Savienībā mēs piedzīvojām ļoti augstus pieauguma tempus, bet šis pieaugums nebija īpaši veselīgs. Mēs atceramies toreizējo populistu saukli "Gāzi grīdā!". Tas nebeidzās īpaši labi, bet vismaz bija ilūzija, ka strauji augam. Pēc 2008. gada krīzes eiforija beidzās, un tad gan Latvijas atpalicība, gan reģionu diverģence – nevis konverģence, bet diverģence – sāka palielināties. Un neaizmirsīsim, cik daudz krīžu pārdzīvojām kopš tā laika: Covid krīze, tagad karš Ukrainā ar visām sekām – tas arī neveicina ne konverģenci, ne uzplaukumu. Protams, ka varu nosaukt arī daudzus citus iemeslus, bet mēģināšu ekonomēt laiku. Viena lieta, ko gribu pieminēt par politekonomiju – neviena ekonomika neeksistē pati par sevi. Tā vienmēr ļoti sasaucas ar politiku un politikas prioritātēm. Te kā piemēru varam minēt Igauniju. Mēs sākām no apmēram vienas starta pozīcijas, bet Igaunija attīstās labāk. Lietuva arī, bet Igauniju gribu pieminēt tieši tāpēc, ka Igaunijā politiķi pirms vairākiem gadiem par prioritātēm izvirzīja izglītību un cilvēkkapitāla veidošanu. Tagad mēs redzam šī lēmuma rezultātus.

Dace Dzenovska: Vai tas nozīmē, ka Latvijas politiķiem pietrūkst, atvainojiet, saprašanas šajā jomā? Politekonomika tomēr nav tikai vērtību jautājums. Tas ir samērā sarežģītu, risināmu problēmu klāsts. Tad tomēr ir kaut kāda atgriezeniskā saite starp ekonomistiem un politiķiem. Kā notiek sadarbība?

Oļegs Krasnopjorovs: Uzreiz atbildēšu uz jautājumu, kādēļ un cik ilgi mēs Latvijā atpaliekam. Latvijā iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju 1995. gadā bija 30 % no Eiropas Savienības vidējā līmeņa, tagad tie ir 73%. Ja mēs šajā attēlā skatāmies uz vienu pašu Latviju – nu, izcili! Ir ienākumu konverģence, tur mēs esam jau procesā, un viss notiek brīnišķīgi. Bet, ja mēs tam pašam attēlam pievienojam Lietuvu un Igauniju, tad redzam – kaut arī starta pozīcija mums bija ļoti līdzīga (35 % no Eiropas Savienības vidējā ienākumu līmeņa), tagad mums ir 73 %, bet Lietuvā un Igaunijā gandrīz 90%. Kurā brīdī sākās šī atpalicība? Igaunijas gadījumā šī atpalicība bija jau ilgu laiku, no deviņdesmitajiem gadiem. Lietuvā šī atpalicība izveidojās 10–15 gadu laikā. Līdz 2010. gadam mēs ar Lietuvu bijām vienā līmenī. Kopš aptuveni 2010. gada ekonomiskā izaugsme tieši Lietuvā patiešām bija visstraujākā, un tagad Lietuva ir numur viens Baltijas valstīs pēc iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju. Tātad, ja skatāmies tikai uz Latviju, viss ir labi. Šī ienākumu konversija nav automātiska. Nav tā, ka – ja sliktāk augam, tad uzreiz ir slikti. Nē. Ja mūsu ienākumu līmenis pret Eiropas Savienības vidējo ienākumu līmeni aug, tas nozīmē, ka pie mums ekonomiskā izaugsme ir straujāka nekā ES vidējā, kas arī ir labi. Salīdzināsim, piemēram, ar Grieķiju. 1995. gadā Grieķijā IKP uz vienu iedzīvotāju bija trīsreiz lielāks nekā Latvijā, un mēs pat nevarējām sapņot kādreiz sasniegt Grieķijas ienākumu līmeni. Tas bija vienkārši fantastisks sapnis. Tagad mēs Grieķijai esam priekšā. [Latvija] ir veiksmes stāsts, ja salīdzinām ar Eiropas Savienības vidējo ienākumu līmeni vai ar Grieķiju, bet, ja salīdzinām ar Lietuvu un Igauniju, tas atkal kļūst par neveiksmes stāstu. Tas ir stāsts par to, ar ko tieši Latviju salīdzinām. Kāpēc mēs atpaliekam? Vispārzināmas lietas: investīcijas fiziskajā kapitālā un cilvēkkapitālā, uzņēmējdarbības vide, dzīves vide. Visi to saprot, visi to zina, tas ir rakstīts jebkurā ekonomikas mācību grāmatā.

Dace Dzenovska: Tātad nenotiek nekas tāds, kas izaicinātu ekonomikas mācību grāmatas?

Oļegs Krasnopjorovs: Jebkurā ekonomikas mācību grāmatā ir rakstīts – investīcijas, izglītība, produktivitāte un tā tālāk.

Dace Dzenovska: Tad tās ir sliktas grāmatas, jo visi visu zina, bet nekas nenotiek. Tas man liekas diezgan dīvaini.

Inna, klausoties radās iespaids, ka atpalicība nav pareizais jēdziens spriešanai par to, kas notiek ekonomiskajā dzīvē, jo tas ir zināmā mērā relatīvs. Dzīties pēc izaugsmes izaugsmes dēļ varbūt pat nav loģiski, jo jāskatās uz daudziem citiem dzīves kritērijiem. Arī jūs runājat salīdzinošās kategorijās. Principā tas, ka izaugsme notiek ātrāk vai lēnāk, neko nepasaka. Vai tas vispār ir pareizais kritērijs? Jo tajā pašā laikā jūs, Oļeg, rakstāt, ka Latgale atpaliek ekonomiskās izaugsmes jomā, taču iedzīvotāju labklājība ir augusi. Jūs rakstāt, ka šodien var nopirkt vairāk kartupeļu nekā vakardien, savukārt cita sērijas raksta autore, Olga Procevska, netieši apstrīd šo apgalvojumu, sakot, ka Latgales iedzīvotājiem nav pieejama pienācīga izglītība, veselības, transporta pakalpojumi. Latgaliešiem viss atrodas tālāk, un viņi reāli izjūt to, ka naudas izteiksmē mērāmā labklājība nespēj izlīdzināt nevienlīdzību. Tas savukārt rezultējas protesta balsojumā. Vai, runājot par ekonomiku, runājam par pareizo lietu?

Inna Šteinbuka: Runājot par ekonomiku, mēs patiešām runājam par pareizo lietu. Ja man neizdevās pierādīt, ka izaugsme ir pareizs rādītājs, es mēģināšu to izskaidrot. Principā no izaugsmes tempiem ir atkarīgs arī mūsu labklājības līmenis. Ko nozīmē abstraktais jēdziens "iekšzemes kopprodukts"? Tas ir viss, kas mūsu valstī ir saražots, bet no tā, kas ir saražots, ir atkarīgi arī budžeta ieņēmumi, algas, ienākumi – pilnīgi visa mūsu finansiālā labklājība. Ja runājam par dzīves kvalitāti, tas nav viss, jo dzīves kvalitāte ir arī drošības sajūta, vides tīrība. Piemēram, mēs negribam dzīvot tādā pilsētā kā Pekina, kur gaiss ir absolūti piesārņots. Tātad tas ir komplekss rādītājs. Bet ieguldījumi gan vidē, gan drošībā ir atkarīgi no budžeta ienākumiem. Tieši tāpēc ekonomikas izaugsme ir ļoti svarīga. Es gribu nedaudz komentēt Oļega teikto par relatīvajiem rādītājiem Latvijā un Grieķijā. Neaizmirsīsim, kas noticis ar Grieķiju tieši finanšu krīzes ziņā – milzīgs kritums. Grieķija pamatīgi nogrieza budžeta izdevumus un bija spiesta visur kur aizņemties. Lai gan Vācijas privātbankas norakstīja daļu no parāda, kas privātstruktūrām nav tipiski, kritiens tik un tā bija milzīgs. Oļegs teica, ka 1995. gadā Latvijai bija 35% pēc ienākumu līmeņa, taču nevajag aizmirst, ka 2004. gadā Eiropas Savienībai pievienojās 10 valstis, tāpēc salīdzināt toreizējos 35% ar tagadējiem 90% nav īsti korekti, jo pēc tam vēl pievienojās Horvātija. Faktiski Eiropas Savienības vidējais līmenis ir nokrities.

Dace Dzenovska: Tagad ir dažādi viedokļi par degrowth kustību – to, ka varbūt nevajag tiekties pēc izaugsmes, ka jādomā par dažādām citām, horizontālām lietām. It kā ir [jādomā], bet konkrētās vietās cilvēki to nejūt – kā trūkst? Vai kopā ar izaugsmi ir jārunā par nevienlīdzību? Piemēram, Apvienotajā Karalistē ekonomisti, mērot ekonomisko izaugsmi, argumentēja, ka migrācija ekonomikai ir ļoti lietderīga, taču Ziemeļanglijas iedzīvotāji to nepiedzīvoja – viņu dzīve radikāli mainījās, jo ieradās Austrumeiropas migranti un viņu dzīve pasliktinājās. Arguments, ka ekonomika aug, viņiem gandrīz neko nenozīmē. Kāds Latgales iedzīvotājs varētu argumentēt līdzīgi. Kas vēl ir jāņem vērā šādā situācijā?

Oļegs Krasnopjorovs: Pirmkārt, mums jāmērķē uz ļoti labu Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitāti, bet ekonomikas izaugsme ir instruments, lai šo dzīves kvalitāti sasniegtu. Protams, mūsu sabiedrības virsmērķis ir katra sabiedrības locekļa pašrealizācija, bet šī pašrealizācija var notikt tikai tad, ja mums ir veselīga mūža ilgums. Lai sasniegtu labu mūža ilgumu, mums ir vajadzīgs labs ienākumu līmenis. Ja paskatāmies, kāds ir veselīga mūža ilgums Eiropā un Āfrikā, var argumentēt, ka Āfrikā cilvēki arī jūtas laimīgi – dzīvo uz ielas, bet ir laimīgi, jo pat nezina, ka var dzīvot labāk –, kamēr Eiropā domā tikai par privāto patēriņu, visu nosaka ekonomikas izaugsme, produktivitāte un eiropieši vairs neredz dzīves jēgu, jo nav brīvi – viens darbs, otrs, trešais… Nu, nē. Kad sasniedzam noteiktu ienākumu līmeni, tad varam izvēlēties vairāk atpūsties, jo, augot ienākumiem, aug arī pieprasījums pēc brīvā laika.

Dace Dzenovska: Bet vai nepastāv risks, ka izaugsme kā instruments kļūs par pašmērķi? Ja tas ir instruments, tad ir jābūt augstākam mērķim. Kā pietrūkst, lai šo instrumentu pielietotu šo mērķu sasniegšanai?

Oļegs Krasnopjorovs: Bet kā var objektīvi izmērīt dzīves kvalitāti? Pēc socioloģiskām aptaujām? Jā, tādas aptaujas Eiropā ir.

Dace Dzenovska: Piemēram, var skatīties, vai cilvēki vēlas dzīvot konkrētā vietā vai arī vēlas doties prom.

Inna Šteinbuka: Es nedaudz gribu novirzīties no tā, ko teica Oļegs, un atgriezties pie jūsu jautājuma. Ekonomikas pieaugums principā negarantē vienlīdzību, jo vienlīdzība ir atkarīga no ienākumu pārdales, kas pārsvarā notiek caur budžetu. Vai nu tas ir progresīvais ienākums, par kuru savā rakstā runāja Olga Procevska, vai arī, kā rakstīja Oļegs, tas notiek caur budžeta pārdali. Es piekrītu Oļegam, ka pārdale jau notiek. Vai tā notiek pietiekamā līmenī par labu Latgalei vai kādiem citiem reģioniem – te var likt jautājuma zīmi. Varbūt var pārdalīt vairāk, bet tad ir jābūt pārliecībai, ka mūsu visu nodokļu maksātāju – mana, jūsu, Oļega – nauda, nodokļi tiek pārdalīti par labu Latgalei. Ir jābūt pārliecībai, ka tur ir laba pārvaldība, ka līdzekļu izlietojums ir caurspīdīgs. Skatoties, kas notiek Rēzeknē, neesmu pārliecināta, ka nauda tiek izlietota lietderīgi un iedzīvotāju labā. Bija arī citi korupcijas skandāli – ne tikai Latgalē, bet arī. Jebkurā gadījumā tas ir viens no instrumentiem, ar ko var izlīdzināt dzīves līmeni dažādos Latvijas reģionos. Olga Procevska piedāvā ieviest progresīvo ienākuma nodokli. Mēs jau pārdalām ienākumus par labu tiem cilvēkiem, kam ir zemāki ienākumi. Tātad tas nenozīmē, ka nauda aizies tieši Latgales iedzīvotājiem. Mums ir milzīga atšķirība starp nabagiem un bagātajiem. Tas neaizies uzreiz Latgalei. Otrā lieta, par ko es personīgi šaubos, – pie [progresīvā ienākuma nodokļa] sistēmas cilvēki netiek motivēti strādāt vairāk. Oļegs to jau minēja – mēs principā negribam strādāt vairāk, ja esam sasnieguši zināmu ienākumu līmeni, bet, ja mums nogriež, piemēram, 80% no papildu ienākumiem, tad mēs vispār nestrādāsim vairāk. Tad es strādāšu tik, cik gribu, un viss pārējais mani nemotivē. Ekonomikai, kam vajadzīga lielāka izaugsme, tas nav labs variants, tāpēc es personīgi to neatbalstu. Protams, ka man var nepiekrist, ekonomikā ir ļoti daudz teoriju un to atbalstītāju, bet es personīgi nepiekrītu.

Dace Dzenovska: Tātad izaugsme un pārdale ir viens jautājumu loks. Otrs – lai cilvēki varētu produktīvi darboties šīs izaugsmes radīšanā. Šķiet, jūs minējāt investīcijas – tas ir zināms: investīcijas jāveicina. Pēdējo 30 gadu laikā šo vārdu salikumu esmu dzirdējusi neskaitāmas reizes, un tā šķiet kā formula, kurai nav seguma. Kāda Latgales pierobežas novada pārvaldnieka vietnieks man teica: "Investīcijas, investīcijas. Nu, kādas investīcijas? Kapsētā vietu nepietiek." Viņš vienkārši vairs nezināja, ko nozīmē piesaistīt investīcijas: ko darīt, kur likties, ar ko runāt, pie kā iet un kādas vispār investīcijas. Viņam ir jādomā tikai par to, kā iekārtot dzīves vidi un vietu, kur cilvēkiem glabāt savus tuviniekus, jo vairāk cilvēku mirst, nekā dzimst. Ko jūs varētu viņam teikt? Ko viņš nesaprot vai dara nepareizi?

Oļegs Krasnopjorovs: Ja kaut kur ir šāda attieksme pret investīcijām un tajā pašā laikā apgalvo, ka Latvijas valdība neko nedara…

Dace Dzenovska: Bet ko nozīmē kaut ko darīt? Kur iet?

Oļegs Krasnopjorovs: Nu kā – mēs dzīvojam slikti? Slikti. Tas nozīmē, ka valdība ir vainīga.

Dace Dzenovska: Piemēram, mani ievēl par novada vadītāju. Man nav ekonomiskās izglītības. Man ir jāpiesaista investīcijas. Kas man jādara? Kur man jāiet? Pie kā?

Oļegs Krasnopjorovs: Redziet, cik es slikti dzīvoju, bet tur, Rīgā, dzīvo labāk. Ko varētu izdarīt? Nauda ir jāpārdala. Tiem, kam naudas ir daudz, lai samaksā.

Inna Šteinbuka: Īstenībā tagad nav īstais brīdis, lai es varētu ieteikt, kā piesaistīt investīcijas. Ņemot vērā Krievijas robežas tuvumu, godīgi sakot, ja es būtu investors, es ar saviem līdzekļiem neriskētu. Protams, ir tādi, kam ir lieki līdzekļi. Es laikam esmu slikts piemērs, jo man nepatīk riskēt ne ar ko. Bet ir jārēķinās, ka tas ir baigais ierobežojums, kas absolūti nemotivē. Otrkārt, ir profesionālu darbaroku trūkums. Ja investors pēkšņi nolemj investēt Latgalē, kur viņš ņems darbarokas? Oļegs interesanti rakstīja, ka cilvēku daudzums vai blīvums teritorijā nenozīmē, ka teritorija vai valsts nevar attīstīties, un te mēs tiešām varam skatīties, piemēram, uz Islandi, bet runa ir ne tikai par cilvēku daudzumu, bet arī par kvalitāti. Ja tur dzīvo pārsvarā pensionāri, ražošanu attīstīt būs grūti.

Dace Dzenovska: Bet tad ir jāpārdala?

Inna Šteinbuka: Nē, tā nav pārdale. Valsts kaut ko mēģina darīt. Tur jau vairākus gadus veidojas brīvā zona. Ir jābūt kādam papildu bonusam, ko piedāvāt investoriem. Zinu, ka valdība strādā pie kaut kādiem migrācijas atvieglojumiem, lai ieviestu darbarokas. Vai tas patīk, vai nepatīk... Jūs kā piemēru minējāt Lielbritāniju. Daudziem tas nepatīk, bet īstenībā breksits ir izrādījusies liela kļūda, jo ekonomika attīstās daudz sliktāk.

Dace Dzenovska: Bet viņiem ir sajūta, ka viņi kontrolē savu dzīves telpu.

Inna Šteinbuka: Vārdsakot, nevar ar visiem būt pa labam. Vienmēr kaut kam jābūt prioritātei. Ja valdības mērķis ir teritoriju, piemēram, Latgali, attīstīt, tad šai teritorijai jābūt pievilcīgai. Tagad ir pieejami līdzekļi – struktūrfondi un citi fondi no Eiropas Savienības budžeta. Cita lieta – vai ir labi projekti, kur to naudu ieguldīt. Par to es neesmu droša. Jā, mums ir nepieciešami labi ceļi, infrastruktūra, skolas, stadioni, bet, ja mēs paskatāmies, cik daudzas no skolām, kas tika atjaunotas par Eiropas Savienības līdzekļiem, nestrādā… Līdzekļi tika apgūti, bet redzam, ka nekāda rezultāta nav.

Dace Dzenovska: Sanāk – ja šībrīža situācijā daudzi investori varbūt negrib riskēt ieguldīt pierobežā vai nav gribējuši jau pirms kara, tas nozīmē, ka tam ideālajam subjektam, kurš gribētu investēt Latgalē, ir jāvadās ne tikai pēc ekonomiskiem, bet arī pēc citiem apsvērumiem? Piemēram, es aizbraucu no Latgales uz ASV, kļūstu bagāta un saprotu, ka vienīgais veids, kā pacelt manas mājas, ciematu vai pilsētu, ir nevis ekonomisku, bet patriotisku apsvērumu vadītai atgriezties un investēt tur par spīti acīmredzamajiem riskiem.

Inna Šteinbuka: Es teiktu, ka ne tikai. Protams, ka tas varētu būt viens no iemesliem, ja ir ļoti bagāts mecenāts vai miljonārs, kurš neskaita līdzekļus. Viņš to var darīt, patriotisku jūtu vadīts, bet vidējais aritmētiskais investors tomēr vadās no ekonomiskiem apsvērumiem – izdevīgi vai neizdevīgi. Izdevīgums varētu būt tajā, ka tā ir ļoti liela teritorija, daudz zemes, ko var izmantot, labi apstākļi un ar vietējo varu veidojas ļoti laba sadarbība. Tā var būt papildu motivācija. Viņš varētu ieviest savas darbarokas pats. Arī Rīgā trūkst darbaroku un uzņēmēji kaut kā to risina. Ir vēl tāds modelis – salikt gan Eiropas naudu, gan privāto naudu, gan arī valsts naudu. Ir visādi partnerības modeļi. Var dabūt izdevīgus kredītus. Tur ir ļoti daudz apsvērumu. Ja mēs uz viena svaru kausa liekam ģeopolitisko spriedzi, bet uz otra – iespējamo lielo peļņu un ieguvumu, tad to var. Bet ir nepieciešami labi projekti. Viena no nišām, kas tagad paveras, ir, piemēram, militārie izdevumi. Mēs runājam par munīcijas ražošanu, kurā Latvija piedalās kā partneris ar citām valstīm – ar Franciju un Itāliju ir konsorcijs, kas ražos munīciju kara vajadzībām. Bet varētu būt arī dronu ražošana, munīcijas ražošana u.tml., tam ir pieejami speciāli Eiropas Savienības fondi.

Dace Dzenovska: Es pirms kāda laika lasīju 2015. gada izdevumu "Latvijas rūpniecība pirms un pēc neatkarības atgūšanas", kur daudzi raksti bija par to, ka industrializācija Latvijā bija militarizēta – rūpnīcas ražoja militāro produkciju Padomju Savienībai, un tā bija liela problēma, jo līdz ar to nāca rusifikācija un viss pārējais. Bet tagad sanāk, ka mēs skatāmies militāro industriju kā iespēju. Man tas šķiet interesanti, un vēlējos to piezīmēt. Tas nav pārmetums, vienkārši tajā ir kaut kāda likteņa ironija. Oļeg, vai speciālās ekonomiskās zonas plus mans patriotisms un Amerikā nopelnītā nauda varēs Latgalei kaut kā palīdzēt?

Oļegs Krasnopjorovs: Latgalē šobrīd ir tā speciālā ekonomiskā zona. Visu laiku tiek runāts par to, ka šo ekonomisko zonu vajag pagarināt un paplašināt. Tagad ir zināms, ka tā strādās līdz 2035. gadam, un bet to grib pagarināt vēl un vēl. It kā tā ir ļoti efektīva. Ja šī speciālā ekonomiskā zona ir uz īsu laiku, trīs vai pieciem gadiem – lai piesaistītu investīcijas, kamēr uzņēmums vēl ir jauns un nav konkurētspējīgs, bet pēc tam veidojas vide un sabiedrība, kas ļoti atbalsta uzņēmējdarbību, un ekonomiskā attīstība notiek, tad ir ļoti labi un es to atbalstītu. Bet, ja speciālā ekonomiskā zona ir tikpat kā vienīgais faktors, kā veicināt Latgales ekonomiku, un pēc tās slēgšanas Latgalē nebūs vispār nekā, tad, protams, visi uzņēmēji teiks: "Jā, jā, jā, mēs gribam nodokļu atlaides." Bet ir jāsaprot, ka maksā Latvija. Visi Latvijas uzņēmumi maksā par to, lai tieši šiem uzņēmumiem būtu nodokļu atlaides. No visas Latvijas viedokļa nav nekādas atšķirības, vai mēs šo naudu pārdalām caur valdības izdevumiem, kā tas notiek šodien – puse no Latgales pašvaldību budžeta ir nauda, kas pārdalīta no citām Latvijas pašvaldībām. Tagad vēl valdības papildu investīcijas, Eiropas Savienības fondi, speciālā ekonomiskā zona… Šobrīd visa pārējā Latvija Latgali subsidē ļoti lielā apjomā.

Dace Dzenovska: Kāpēc tas būtu kaut kas slikts, ja mums Latgale ir svarīga kā dzīvesvieta un kā daļa no valsts?

Oļegs Krasnopjorovs: Jebkura vieta ir svarīga. Var izdomāt pamatojumu, ka Kurzeme ir svarīga. Ja Kurzeme atpaliktu, tad Kurzeme varētu pamatot, ka tā ir ļoti svarīga. Rīga? Nu, Rīga atpaliek no citām Eiropas galvaspilsētām, dzīves kvalitāte Rīgā atpaliek. Rīgas dome saka, ka viņiem naudas nav. Kad es viņiem stāstu, cik slikti dzīvojam, viņi atbild: "Mums naudas nav. Mēs caur šo finanšu fondu visu pārpalikumu atdodam citām Latvijas pašvaldībām." Latgalei ir vajadzīgas privātās investīcijas. Valsts investīcijas caur Eiropas Savienības fondiem uz vienu iedzīvotāju tur ir ļoti augstā līmenī. Trūkst privāto investoru, tai skaitā tiešo ārvalstu investoru. Ko Latvijas valdība var darīt? Tur nav atrisinājuma.

Dace Dzenovska: Kad runājam par investīcijām, vai runājam par lieliem investoriem vai arī maziem uzņēmumiem?

Inna Šteinbuka: Par visiem uzņēmumiem. Bet, ja runa ir par izrāvienu, tad, protams, lielas investīcijas varētu dot lielu izrāvienu. Jūs pieminējāt militāro industriju – protams, ka tas ir tikai viens no veidiem. Faktiski visa Eiropa ir pārskatījusi savus stereotipus, jo pēc kara Eiropas prioritāte bija dzīves līmeņa celšanās, konverģence un neviens nedomāja par karu.

Dace Dzenovska: Izrādās, ka ASV visu laiku ir attīstījusi savu militāro industriju un tagad mēs sekosim.

Inna Šteinbuka: Eiropas domāšana mainās, tāpēc jāmainās arī mūsu domāšanai.

Dace Dzenovska: Gan dažādās reģionālās attīstības programmās, gan semināros, gan ikdienas līmenī esmu dzirdējusi, ka cilvēkiem saka: "Rakstiet projektus, darbojieties, biznesa atbalsts utt.", un man ir radusies sajūta, ka cilvēkiem, kuru paliek aizvien mazāk, liek izdomāt biznesa idejas, drudžaini darboties un ņemties, bet ko tieši darīt – nav īsti skaidrs, jo vietējais tirgus samazinās. Tātad ir jāizgudro īpašs produkts, strausu olu kokteilis vai kas tamlīdzīgs, ko pirks nišas tirgi Vācijā. Protams, vienmēr ir panākumiem bagāti cilvēki, kuriem kaut kas ir izdevies, bet lielam vairumam nē. Un, tā kā darbavietu ir maz, tad vienīgā atbilde ir: "Nu, dariet paši!", kaut arī, manuprāt, visi nevar būt uzņēmēji.

Oļegs Krasnopjorovs: Skaidrs, ka visi uzņēmumi mums ir vajadzīgi – gan lieli, gan mazi. Vajadzētu būt tā, ka mēs mazos uzņēmumus atbalstām, lai tie kļūtu lielāki un produktīvāki. Lai nav tā: ja šī pašvaldība atpaliek, tad mēs to atbalstām, bet, kad tur sākas ekonomiskā izaugsme, mēs to vairs neatbalstām. Ļoti bieži tas pats ir arī ar uzņēmumu atbalstu. Ja mēs visu laiku atbalstīsim sliktākos uzņēmumus un sliktākās Latvijas pašvaldības, tad atbalstīsim atpalicību. Tad šai pašvaldībai un uzņēmumam nebūs motivācijas attīstīties, ar saviem spēkiem panākt ekonomikas attīstību. Šobrīd pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonds strādā tā: jo vairāk tu atpaliec, jo vairāk atbalsta saņem. Un, jo augstāki ir tavi nodokļu ieņēmumi, kā tas ir, piemēram, Rīgas un Pierīgas pašvaldībās, jo vairāk naudas tev ir jāatdod.

Dace Dzenovska: Ar pēdējo jautājumu vērsīšos pie Innas. Varbūt kļūdos, bet mūsu sarunas laikā sadzirdēju, ka šobrīd, skatoties uz investīciju vidi Latgalē, nav īsti racionāli ieguldīt. Tur jābūt kaut kādam papildu argumentam – papildu atbalstam vai papildu ekonomiskai loģikai. Vai tā var teikt? Otrs jautājums: mēs runājam par valsti kā par investoru, bet, ja pareizi sapratu, tad vairāk pielīdzinām tam, ka valsts apgūst struktūrfondus un kaut kā attiecīgi investē. Bet vai valsts pati nevar būt investors? Kāpēc valsts nevar Latgalē iedibināt fizisku vienību, ap kuru veidojas dzīve, piemēram, NATO bāzi vai ko tamlīdzīgu?

Inna Šteinbuka: Arī valsts noteikti var būt investors. Nelaime ir tāda, ka mūsu budžeta līdzekļi ir ļoti ierobežoti, tāpēc, lai apkalpotu visas vajadzības – drošību, veselību, izglītību, zinātni, policiju, ugunsdzēsējus utt. –, ir vajadzīga nauda. Bez tam mēs negribam iegrimt deficītā un parādos. Piemēram, beidzās inflācija, bet līdz ar to nodokļu ieņēmumi samazinājās. Tagad finanšu ministram ir bažas, ka var neizpildīties plāns. Lai izbrīvētu kaut kādu naudu valsts investīcijām, būtisks jautājums ir par to, cik varam atļauties. Tāpēc šobrīd lielie Eiropas Savienības fondi ir kā dieva dāvana, un tie jāizmanto, jo tie beigsies un nebūs uz mūžu. Mēs par to runājam jau vairāku gadu garumā, un varu tikai atkārtot, ka sēžam kā uz adatas. Mēs no tās naudas nevaram kļūt pavisam atkarīgi. Ja domājam ilgtermiņa kategorijās, ir jāpaļaujas uz savu, nevis uz Eiropas Savienības budžetu.

Dace Dzenovska: Diemžēl mums jābeidz, bet šis varētu būt sākums nākamajai sarunai par teorijām un grāmatām, kas mūs izsit ārpus klasiskām ekonomikas teorijām, piemēram, par moderno monetāro teoriju, kas saka – tas, ka naudas nav diezgan, ir mīts. To es īsti līdz galam nesaprotu un gribētu dzirdēt jūsu viedokli, bet tas droši vien būs nākamajā raidierakstā. Liels paldies par piedalīšanos, un ceru uz turpmākajām sarunām!

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".