Akadēmiskais centrs
Inna Šteinbuka Latvijas Universitātes profesore, LU domnīcas LV PEAK direktore
Pārpublicēts no ziņu portāla Delfi.lv | 27.04.2024
Informācija ir vara. Ne velti propagandas instrumentu visos laikos izmantojuši pasaules varenie savas ietekmes nostiprināšanai. Propagandas lielākais pluss – tā ir grūti "sataustāms", tomēr neticami iedarbīgs līdzeklis cilvēku apziņas ietekmēšanai. Kā teicis amerikāņu rakstnieks Marks Tvens – ir daudz vieglāk piemānīt cilvēku, nekā pārliecināt viņu, ka viņš ticis piemānīts.
Eiropa salīdzinoši ilgu laiku ir dzīvojusi ar apziņu, ka propaganda attiecas uz autoritāriem un totalitāriem režīmiem. Taču Covid-19 krīzes laikā dezinformācijas infodēmija (termins radies no vārdu "informācija" un "pandēmija" apvienojuma un apzīmē strauju grūti pārbaudāmas informācijas izplatību) likusi arī eiropiešiem pamosties.
Interneta un sociālo tīklu laikmetā infodēmija nozīmē, ka dažādu faktu, sazvērestības teoriju, spekulāciju un baumu kombinācija ar informācijas tehnoloģiju palīdzību tiek izplatīta plašā mērogā ar mērķi sēt apjukumu un ietekmēt sabiedrisko domu noteiktā virzienā. Ar šāda "informatīvā kokteiļa" palīdzību ir bijis iespējams ietekmēt pasaules ekonomiku, politiku un drošību tādā mērogā, kam nav līdzīgu fiziskajā realitātē. Kā norādījis amerikāņu komentētājs un politikas procesu analītiķis Deivids Rotkopfs, ar dezinformācijas palīdzību pēdējos gados ir izdevies provocēt rasistiskas un ksenofobiskas jūtas dažādās sabiedrībās, kurināt naidu un vairot neuzticību starp sabiedrības grupām, veicināt vispārējo trauksmi sabiedrībā, sašķeltību, radīt sociālos nemierus un provocēt ļaudis uz atklātu vardarbību (David Rothkopf, The Washington Post, 11 May 2023).
Covid-19 krīze lieliski parādīja ES un citu demokrātisko valstu vājo sagatavotību cīņā ar destruktīvu propagandu. Šo vājumu ES ir izdevies nedaudz mazināt Krievijas iebrukuma Ukrainā kontekstā – te gan atsevišķas valstis, gan Eiropas Komisija un citas starptautiskas organizācijas daudz nopietnāk pievērsušās faktu pārbaudes un dezinformācijas atmaskošanas aktivitātēm. Tomēr nedrīkst novērtēt par zemu tos izaicinājumus, kurus saistībā ar cilvēku spējām atšķirt melus no patiesības rada gan emocionālais nogurums no kara, gan atšķirīgais medijpratības līmenis un nepietiekami attīstīta analītiskā domāšana. Turklāt, tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, var just, kā dezinformācijas vilnis pieņemas spēkā.
ES šajā informācijas karā jācīnās ar spēcīgiem pretiniekiem. Krievijai un Ķīnai ir liela pieredze dezinformācijas kampaņu īstenošanā, izmantojot dažādas manipulācijas tehnikas un destruktīvus, pret ES vērstus naratīvus, lai nostiprinātu savu globālo ietekmi. Par to, kā savaldīt nekontrolējamo dezinformācijas "ugunsgrēku" interneta plašumos, galvas lauza politiķi, mediju profesionāļi, psihologi un informācijas tehnoloģiju speciālisti, tomēr ilgtspējīgs risinājums līdz šim nav rasts. Turklāt apstāklis, ka šiem mērķiem tiek izmantots mākslīgais intelekts (MI), padara uzdevumu vēl jo sarežģītāku. Taču ir skaidrs – ja MI spēj būt varens ierocis destruktīvu spēku rokās, tas var kalpot arī melu un dezinformācijas atmaskošanai. Esmu pārliecināta, ka mēs pat neapjaušam visas tās fantastiskās iespējas, ko MI varētu piedāvāt informācijas kvalitātes pārbaudē.
Kam tad būtu jāuzņemas rūpes par dezinformācijas atmaskošanu, un vai šis uzdevums vispār ir paveicams vienas valsts vai organizācijas spēkiem? Manuprāt, daudzi trumpji ir tieši akadēmiskās vides rokās, jo augstskolas kā pētniecības un intelektuālās jaunrades centri primāri kalpo visas sabiedrības interesēm. Turklāt Latvija šajā cīņā var piedāvāt vērtīgas zināšanas par to, kā strādā Krievijas propagandas mašinērija, jo paši esam to izjutuši uz savas ādas piecdesmit gadu garumā. Ja vecākajai paaudzei tas palīdzējis izstrādāt "dabisko imunitāti" pret dezinformāciju, tad jaunākiem cilvēkiem vēl jāmācās trenēt spēju kritiski vērtēt publiskajā telpā izskanošos vēstījumus.
Šī gada janvārī Latvijas Universitāte kā vadošā partnere starptautiskā starpnozaru konsorcijā ir uzsākusi četru gadu projektu ar mērķi izveidot reāli pielietojamu un plašai sabiedrībai pieejamu virtuālo "ieroci" cīņai ar dezinformāciju un nepatiesām ziņām. Šis izpētes projekts nodēvēts par "AI4debunk", ko varētu tulkot kā "MI kalpo atmaskošanai". Projektu finansē ES "Horizon Europe" programma, un tajā spēkus apvienojuši politologi, sociologi, žurnālisti un datorzinātņu speciālisti no astoņām Eiropas valstīm. Šis topošais, uz MI balstītais instruments darbosies, lai pārbaudītu informācijas pirmavotu, tā izsekojamību un uzticamību, kā arī salīdzinās informāciju ar tā avota vai autora iepriekš pausto informāciju, ziņām vai viedokli, lai noskaidrotu, vai starp tiem nepastāv krasas pretrunas un nesakritības.
Lielākie izaicinājumi šajā projektā ir, kā padarīt uz MI balstītus dezinformācijas atmaskošanas instrumentus lietotājiem draudzīgus. Pagaidām neatbildēts ir jautājums, kā apsteigt tehnoloģisko progresu un paredzēt nākotnes izaicinājumus – koncentrēties uz dezinformācijas prevenciju un neaprobežoties ar esošās dezinformācijas atmaskošanu.
Esmu cieši pārliecināta, ka šajos laikos ar faktiem un skaitļiem vairs nepietiek. Mums daudz izlēmīgāk jākonfrontē skeptiķi un nepatiesu ziņu izplatītāji. Eiropas politiķiem savos izteikumos jāmeklē līdzsvars starp faktiem, kas atspēko nepatiesas ziņas, un vērtībās balstītiem vēstījumiem, kas spētu sabiedrībā stiprināt cerību un paļāvību. Tas, cik veiksmīgi spēsim "izravēt" dezinformāciju, var būt izšķiroši ES nākotnei.
Es ticu, ka "AI4debunk" var palīdzēt uzlabot ES pilsoņu spējas pretoties dezinformācijai. Tomēr ir skaidrs, ka tas nespēs aizstāt cilvēka kritisko domāšanu. Tas nozīmē, ka paralēli uzlabotam MI regulējumam mums jāattīsta arī tādi "instrumenti" kā cilvēku medijpratība, jāveicina kritiskā domāšana un jāuzlabo izglītības procesa kvalitāte. Tikai tā mēs varam palīdzēt saglabāt ticību mūsu kopīgajam Eiropas projektam.
Par AI4Debunk projektu vairāk šeit
